Šobrīd mūsu dzīves ir skāris neierasts un trauksmains posms, kad, cīnoties ar kovidstresa sekām, jau esam ierauti nākamajā krīzē – kaimiņvalsts agresora karadarbības seku novēršanā. Cīnāmies ar ārkārtīgi strauji augošām cenām, kas skar mūsu ikdienas pamatvajadzības, saskaramies ar deficītprecēm un aizvien pieaugošu nedrošību par rītdienu. Vissāpīgāk šīs izpausmes izjūt un izjutīs vismazāk aizsargātie Latvijas ļaudis – mūsu seniori.
Kā ārsts-kardiologs, ikdienā es saskaros ar pacientiem dažādās vecuma grupās. Diemžēl, nākas secināt, ka pat neapspriežot sociālos jautājumus un aktualitātes, pensijas vecuma cilvēkos sajūtu dziļu bezcerību. Jā, bet kā gan šajā dzīves skrējienā varētu justies seniors, kura vienīgais ienākumu avots ir pensija? Minimālais valsts nodrošinājums Latvijā ir 109 eiro mēnesī. Vidējā pensija – aptuveni 365 eiro mēnesī. Par šo pensiju cilvēkam ir jāsamaksā dzīvokļa rēķini, kas veido vismaz pusi no pensijas laikā, kad nav apkures sezona. Senioriem ir nepieciešami ikdienas medikamenti, ko liela daļa pacientu nemaz nevar atļauties, un tas samazina daudzu cilvēku dzīves ilgumu un kvalitāti. Jāiegādājas pārtika. Pensijas vecuma cilvēkiem ir vajadzīga pilnvērtīga un kvalitatīva pārtika, tomēr mēs visi labi zinām, ka tieši pensionāri ir spiesti taupīt uz pārtikas rēķina, lai samaksātu citus maksājumus. Lielākajai daļai šo cilvēku ir mazbērni, mazmazbērni, kuriem arī jāpietaupa naudiņa gardumiem, un nereti gan bērni, gan arī mazbērni daļēji dzīvo uz pensionāru rēķina.
Protams, ik pa laikam pensijas iespēju robežās tiek indeksētas. Tomēr tas notiek nesteidzīgi, birokrātiski gausi un novēloti. Taču šiem cilvēkiem, lai saņemtu savu dzīves gaitā nopelnīto papildus eiro pie pensijas, svarīga ir katra nedēļa, katra diena. Jau drīz – pēc dažiem mēnešiem sāksies apkures sezona un turpināsies pārtikas cenu kāpums, medikamentu sadārdzinājums, un daudziem cilvēkiem mūsu valstī būs jādara izvēle – dzīvot savā dzīvoklī un nomaksāt maksājumus, vai paēst.
Ir pienācis laiks kārtējai pensiju indeksācijai. Uzskatu, ka nedrīkst kavēties ar indeksācijas termiņu. Tai ir jānotiek ne vēlāk kā 1. augustā. Esmu gandarīts, ka esam vairāki deputāti, kuri to apzinās, un aktīvi iestājas par to. Tomēr, lai tas notiktu, ir nepieciešams daudz lielāks parlamentāriešu atbalsts.
Valstij ir daudz dažādu negaidītu tēriņu, tomēr nav pieļaujams, ka mūsu valstī pensionāri nespēj nosegt komunālos maksājumus. Nav pieļaujams, ka mūsu pensionāri nevar atļauties iegādāties ēdienu. Tā nedrīkstētu būt, ka mūsu pensionāriem ir jāizvēlas starp medikamentiem un maizi.
Diemžēl mēs nevaram nodrošinātu pietiekami augstas pensijas, kas nosegtu visas mūsu valsts senioru vajadzības, bet mēs varam cīnīties, lai operatīvi un laikus nodrošinātu pensiju indeksāciju, un visu iespējamo pabalstu un atbalstu nodrošināšanu. Pensijas ir jāindeksē atbilstoši cenu sadārdzinājumam un cenu kāpuma intensitātei – laikus un adekvātā apmērā. Jo runa ir par cilvēkiem, kuri ir un būs pilnībā atkarīgi no valsts. Mums ir jāapzinās sava atbildība mūsu senioru priekšā un savlaicīgi jāpieņem lēmumi, kas kaut daļēji viņus pasargās no šoruden un šoziem gaidāmā cenu viļņa.
